Emocionāla vēstule no tēva-darbaholiķa, kura 8 gadus vecais dēls nomira, kamēr viņš bija darbā

Bērni ir pats vērtīgākais, kas vien mums ir!  Dž.R. Storments – nabaga tēvs, kurš nesen pazaudēja vienu no saviem dēliem.

Tas pamudināja viņu vērsties pie visiem vecākiem un pastāstīt savu stāstu.

Pirms astoņiem gadiem man bija divi dvīņu puikas un es biju viens no Cloudability dibinātājiem. Pirms trīs mēnešiem es pilnībā izpirku uzņēmumu, bet trīs nedēļas atpakaļ nomira mans dēls.

Kad man piezvanīja, es sēdēju konferenču zālē ar 12 cilvēkiem no mūsu biroja. 8 gadu laikā man atvaļinājums bija tikai 1 nedēļu.

Es pacēlu klausuli un no sievas izdzirdēju, ka mans dēls ir miris. Pāris replikas un saruna beidzās.

Pēc tam es drudžaini braucu mājās, paldies Dievam, ka kolēģis piekrita mani aizvest. Pēc 20 minūtēm es biju mājās, un viss pagalms bija pilns ar ātrās palīdzības mašīnām.

Pagāja 2,5 mokošas stundas, pirms es varēju ieraudzīt savu puisēnu. Viņš gulēja gultiņā, it kā aizmidzis.

Mēs ar sievu 30 minūtes nosēdējām istabā, glaudījām mazuli, un es uzdevu vienu un to pašu jautājumu: “Manu puisēn, kas notika?”.

Mans dēls vienmēr sapņoja strādāt. Un vēl apprecēt kaimiņu meiteni, kura viņam patika. Miršanas apliecībā bija rakstīts, ka mans dēls nav precēts un nekur nav strādājis. Divi no viņa sapņiem nebija piepildījušies.

Mana sieva pastāvīgi man atgādina par visu, ko viņš darīja. Un pēc tam viņš nomira savā gultiņā pa nakti.

Es atceros pēdējo vakaru, kad dēls sastrīdējās ar bērniem un es nolēmu viņu nolikt pie vietas. Es biju skarbs pret viņu. Es vēl joprojām redzu asaras, kas tecēja pa viņa seju, un dzirdu protestus: “Bet jūs manī neklausāties. Neviens manī neklausās”.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Leave a Comment