Redzēju tikai uz bildēm. Uzliku es apelsīnus uz galda…gaišs kļuva istabā. Jā, tagad tas patiešām bija svētku galds.. un tik labi un mierīgi kļuva ap sirdi. Bet, kurš gan man varēja atnest tik dāsnu dāvanu? Domāju un domāju, bet tā arī neko nevarēju izdomāt. Protams, ka beigās nonācu līdz vecenītei, bet no kurienes viņai..un viņa arī nezināja, ka tas biju es, kurš viņai visu laiku palīdzēja. Tie apelsīni nedeva man mieru.
Pēc kādām divām nedēļām es tomēr izlēmu aiziet pie vecenītes un pajautāt, vai tā bija viņa, kas man atnesa apelsīnus, un pie reizes arī pateikties. Uzkāpju pie viņas, zvanu pie durvīm, neviens neatver…atkal zvanu pie durvīm….nē, neviens neatver. Iznāk kaimiņiene un saka, – Velti tu zvanies, tur neviena nav. Apglabāja vecenīti. Viņa viena pati dzīvoja. Neviena radinieka viņai nebija…
Neviena paša šajā plašajā pasaulē nebija. Es viņu pirms paša Jaunā gada vēl redzēju. Iznesu atkritumus un redzēju, kā viņa no kāpņu telpas iznāca. Kādam nesa apelsīnus. Bet 1. janvāra rītā nomira…
Es stāvēju kā apstulbi, it kā būtu kaut ko tuvu un radniecisku pazaudējis. Jūs zināt, kā raud dvēsele? Tagad vecenīti ar apelsīniem es bieži sapnī redzu.
Un bieži atceros šo stāstu ar asarām acīs.
avots: vranya.net