Svetlana Komarova jau ilgus gadus dzīvo Maskavā. Veiksmīga biznesa trenera, karjeras konsultante, vērtīgo darbinieku meklētāja. Bet deviņdesmitajos gados viņa astoņus gadus nostrādāja par skolas skolotāju tālajos austrumu ciematiņos.
“Tālie Austrumi. Katrs rudens ir neizsakāmi skaists. Kā zelta noslēpums ar bieziem, zaļganiem ciedru un egļu pleķiem, melnām vīnogām, nomierinošajām rudens meža un sēņu smaržām. Sēnes aug kā mūžamežs, kā kāposti dobē, izskrien uz pusstundiņu ārpus armijas daļas žoga, bet atgriezies jau ar sēņu grozu. Piemaskavā daba ir sievišķīga, bet šeit – īsta brutalitāte. Atšķirība ir milzīga un neizskadrojama.
Tālajos kož viss, kas lido. Pat vismazākie kaitēkļi iekļūst zem pulksteņa aproces un kož tā, ka koduma vieta piepampst uz vairākām dienām. “Bizbizmārīte, kur tavi bērniņi”, – tas nav par tālajiem austrumiem. Augusta beigās mīļie kukaiņi savācās baros, kā odi, uzbrūk dzīvokļiem, nosēžas uz cilvēkiem un arī kož. Šos riebekļus nekādi nevar nogalēt, ne aizbiedēt, viņi izdala smirdīgu dzeltenu šķidrumu, ko ne ar ko nevar nomazgāt. Bizbizmārītes es beidzu mīlēt astoņdesmit astotajā gadā.
Visi kodēji septembra beigās dodas ziemas miegā un līdz oktobra otrajai nedēļai iestājas paradīze zemes virsū.
Skaidra tiešā un pārnestā nozīmē dzīve. Tālajos Austrumos vienmēr ir saule – lietusgāzes un sniegputeņi ir epizodiski, maskavas vairāku dienu apmākušais laiks šeit nav novērojams vispār. Pastāvīga saule un trīs nedēļas septembra-oktrobra paradīzes neatgriežami un cieši piesaista pie Tālajiem Austrumiem.
Oktobra sākumā uz ezeriem mēs svinam Skolotāju dienu. Es tur braucu pirmo reizi. Smalkās smiltis starp caurspīdīgajiem ezeriem, jaunie bērziņi, skaidrās debesis, melnās sliedes. Klusums, bezvējš, silta saule, miers.
— Kas šeit agrāk ir bijis? No kurienes šaursliežu dzelzceļš?
— Tās ir vecās smilšu karjeras. Šeit bija nometnes, – zelts, zilējums un metāls pārmainās šeit kā noskaņojums. Es staigāju pa smilšu kaudzēm starp bērzu un skaidro debesu atspulgu skaidrajā ūdenī. Nometne starp bērzu audzēm.
Nomierinošas ainavas no cietuma baraku logiem. Ieslodzītie iznāca no nometnēm un palika tajā pašā ciematā, kur dzīvoja viņu sargi. Vienu un otru pēcteči dzīvo uz vienas ielas. Viņu mazbērni mācās vienā skolā. Tagad es saprotu iemeslu nesamierināmajam naidam starp dažām vietējām ģimenēm.
Tajā pašā oktobrī mani pierunāja uz gadu uzņemties klases audzinātājas lomu astotajā klasē. Pirms divdesmit pieciem gadiem bērni mācījās desmit gadus. Pēc astotās no skolas aizgāja tie, kurus nebija jēgas turpināt apmācīt. Šī klase gandrīz visa sastāvēja no tādiem . Divas trešdaļas skolēnu labākajā gadījumā nonāks arodskolās. Sliktākajā gadījumā – uzreiz netīrā darbā un vakarskolās. Mana klase ir sarežģīta, bērni ir nevaldāmi, septembrī no viņiem atteicās kārtējais klases audzinātājs. Direktore saka, ka varbūt man sanāks ar viņiem vienoties. Tikai vienu gadu. Ja gada laikā es viņus nepametīšu, nākošajā septembrī man iedos pirmo klasi.
Man ir divdesmit trīs gadi. Vecākajam no maniem skolēniem, Ivanam, ir sešpadsmit. Divi gadi sestajā klasē, perspektīvā – otrais gads astotajā klasē. Kad es pirmo reizi ieeju viņu klasē, viņš mani sagaida ar skatienu no apakšas. Tālākais klases stūris, aizmugurējais sols, puisis platiem pleciem un lielu galvu, netīrā apģērbā ar nosistām rokām un ledainām acīm. Es no viņa baidos.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu