Viņi lieliski saprot, ka nevēlas izdzīvot un pēc tam eksistēt paralizētā veidā, vai ar slimībām, ar pilnībā vai daļēji atmirušām galvas smadzeņu šūnām.
Ārsti nelūdz tos atdzīvināt, lai viņiem netiktu salauztas ribas netiešās sirds masāžas laikā, bet tieši tās arī ir sekas pareizai procedūras veikšanai, viņi saprot, ka lauztas ribas izraisa veselu virkni nepatīkamu seku.
Šie ļaudis lieliski saprot to, ka nav nepieciešamības izvilināt no radiniekiem naudu par to, lai mirušo pieslēgtu pie visa veida iespējamiem aparātiem, lai viņš vēl nedaudz pamocītos. Viss, kas nepieciešams tam cilvēkam, kas dodas uz viņsauli – atrašanās līdzās tuviniekiem un pilnīgs miers.
Jūs jautāsiet, tad kāpēc tiek atdzīvināti bezcerīgi slimie? Tam visam ir divi iemesli. Pirmais – raudoši tuvinieki, kuri lūdz ārstu darīt visu, kas iespējams. Otrais, diemžēl, – naudas atmazgāšana. Un bieži vien tas nenotiek pēc ārstu gribas. Viņiem ir darbs, un viņu pienākumos ietilpst nopelnīt mēnesī noteiktu summu.
Lūk, kāpēc neizārstējamu slimnieku slimnīca ir labākais variants, nekā parastā slimnīca. Neizārstējami slimo slimnīcā nemocīs, bet aiziešanu no dzīves padarīs maksimāli nesāpīgāku.
Starp citu, ir jāuzsver, ka tāpēc, ka darbs pacientam sagādā tik daudz ciešanu, lai arī tas notiek viņa paša dzīvības dēļ, ārsti arī visbiežāk krīt depresijās vai arī “uzkāpj uz korķa”.
Bieži vien medicīnas darbinieku starpā var dzirdēt tādas frāzes kā “apsoli man, ka tad, ja es būšu līdzīgā situācijā, tu necentīsies mani izglābt”. Skan briesmīgi, bet tāda ir skumjā realitāte.
Nedrīkst teikt, ka ārsti vienkārši nevēlas dzīvot. Viņi vēlas, bet viņi cenšas tieši dzīvot, un nevis eksistēt nāvējošā atkarībā no preparātiem, medicīniskā aprīkojuma vai tamlīdzīgi. Tāpēc viņu pēdējais lūgums “nereanimēt. Neatdzīvināt”….
avots: good-day.su