Viņai divdesmit seši. Viņam trīsdesmit pieci.
Šajā likā katrs no viņiem nodarbojās ar savas dzīves iekārtošanu un vakara pasēdēšanām, kā agrāk, tagad jau laika nebija. Bet gan viņam, gan viņai darbā nekas jauns nenotika. Bet bērnus gribēja abi. Tāpēc viņi nolēma apvienot savus divus dzīvokļus un atstāt tikai vienas ieejas durvis.
Pēc gada pārim piedzimst dēls
Un pēc tam, cik reizes viņam uzdeva jautājumu par to, cik viņiem ir bērni, viņš atbildēja, ka divi, meitene un dēls. Un bieži vien tā arī bija. Ka meitene bija daudz naivāka un nerātnāka par viņu bērnu.
Viņa varēja stundām ilgi spēlēt klasītes, zvanīt ar zvaniņu, kas viņai bija palicis vēl no skolas laikiem un stundām ilgi sēdēt pie loga un skatīties uz garām lidojošajiem putniem.
Viņa varēja lēkt ūdenī no lielām klintīm, nirt ar akvalangu ezera dibenā, bet viņš pa to laiku ar bailēm vēroja, lai ar viņu nekas slikts nenotiktu. Bet pēc tam, kad viņa atgriezās “uz zemes”, viņš viņai teica – “Tu mana mīļā meitenīte”.
Šajā laikā viņa nevarēja mierīgi noskatīties uz drēbēm, kādas nēsāja viņas vienaudzes. Jāatzīmē, ka viņa bija kļuvusi jau par vecmāmiņu, un ka viņi kopā ar vīru audzināja mazbērnu. Tāpēc katru reizi viņa brauca uz galvaspilsētu tāpēc, lai nopirktu sev jaunas drēbes. Viņai patika īsas frizūras, tāpēc pat brieduma gados viņa staigāja ar tajā laikā moderno karē griezumu.
Tajos laikos,kad viņa ķemmēja matus spoguļa priekšā, viņš pienāca viņai klāt no mugurpusies, maigi apķēra, noskūpstīja uz kakla, ieskatījās viņai acīs un vienmēr redzēja to jauno meiteni, kuru viņš veda uz skolu un atvairīja pielūdzējus.
Pēc kāda laika viņu piemeklēja hipertoniska krīze. Vīrs sāka palīdzēt viņai ēst ar karotes palīdzību, deva viņai ceptus ābolus, kā arī stāstīja par to, ka viņi brauks uz Himalajiem skatīties uz vietējiem aborigēniem. Tajā brīdī viņas acis kļuva spilgtākas, un tajās varēja saskatīt prieku.
Viņa gribēja viņam uzsmaidīt viņam tajos brīžos, bet tas nesanāca, jo grūti to izdarīt, guļot slimnīcā. Bet ar laiku viņa meitenīte izveseļojās un atkal uzvilka modernos džinsus, un pensijas apliecības noglabāja dziļi kastītē.
Bet pēc kāda laika vīrs nomira. Viņai piezvanīja no slimnīcas, bet viņa šiem vārdiem nenoticēja. Viņa pat neraudāja bērēs, domāja, ka viņš ir kaut kur tuvumā un tūlīt viņu apskaus. Bet, kad viņa atnāca mājās, viņa šausmās apjauta, ka viņas vīra vairs nav. Ka šajā dzīvoklī viņa dzīvos vientulībā visus atlikušos gadus.
Pieejot pie spoguļa, viņa jau vairs neredzēja to meitenīti, kuru apskauj viņas mīļotais aizstāvis un skatās viņas mūžīgi jaunajās acīs. Savā priekšā viņa ieraudzīja tikai vecu sievieti septiņdesmit astoņu gadu vecumā ar skumjām acīm, kuras vairs nebūs spilgtas.
avots: vranya.net