2019. gada 15. jūnijs – 25.augusts
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka / 4. stāva izstāžu zāles
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
Izstādes atklāšana 2019. gada 14. jūnijā plkst. 16.00
No 2019. gada 15. jūnija līdz 25. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma Hildas Vīkas (1897-1963) gleznu un zīmējumu izstāde.
Latvijas 20. gadsimta 20.-30. gadu mākslas ainā spoži uzmirdzēja savdabīgi valdzinošā Hildas Vīkas daiļrade, kurā naivā dabiskumā sakausējās prāts un jūtīgums, dabas un iztēles radītie sižeti un tēli.
Hilda Vīka (Hildegarde Natālija Vīka-Eglīte, 1897-1963) dzimusi Rīgā, mācījusies Rīgas Jaunavu apvienības Meiteņu amatniecības skolā (1911-1916) un Lapsenita grāmatvešanas kursos (1916). Pirmā pasaules kara gados strādājusi par slimnieku kopēju, kalponi, bērnaukli bijušās Krievijas impērijas dažādos nostūros (1917-1920). 1920. gadā, atgriezusies Rīgā, studējusi Latvijas Tautas universitātē (1920-1922), apmeklējusi Romana Sutas, Augusta Zauera un Ugas Skulmes mākslas studijas (1920-1927). Strādājusi par kantoristi Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā un Hipotēku bankā (1920-1935). No 1927. gada sākusi piedalīties izstādēs. 1929. gadā uzņemta Neatkarīgo mākslinieku vienībā. 1930. gadā apprecējusies ar literātu Viktoru Eglīti. 1932. gadā iznākusi pirmā dzejoļu grāmata “Spožie ūdeņi”.
Mākslinieces radošais mantojums ir visai plašs: filigrāni izstrādātie melnbaltie zīmējumi un smalkie, daudzkrāsainie akvareļi, īpatnēji stilizētie ainavu, portretu un aktu gleznojumi. Viņa rakstīja arī dzejoļus, stāstus un romānus, kurus pati ilustrēja.
1927. gadā Dailes teātra mākslas salonā Hilda Vīka sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kurā eksponēja pievilcīgus un oriģinālus grafīta zīmējumus. Tos raksturoja tolaik modē nākušie eksotiskie sižeti, neparasti piesātināta, daudzveidīga ornamentāla apdare un detaļu stilizācija (“Meitenes ar suni”, “Sveicinājums”, abi 1927). Ievērojamu lomu melnbalto kompozīciju uzbūvē un saturā spēlēja arī erotiski atraisītās sieviešu kailfigūras, kurās nepārprotami atainojās Vīkas iztēlotais skaistuma ideāls un Art Deco stila ietekme (“Rīta stundā”, 1927).
Tāpat kā zīmējumos, arī 30. gadu akvareļos māksliniece koncentrējās detalizētam konkrētā sižeta izklāstam – piemēram, rūpīgi iekrāsoja un izmargoja skaisto, melanholisko meiteņu krāšņās kleitas, apakšsvārku spicītes, plīvojošos apmetņus un glītās kurpītes, kā arī burvīgos puķu dārzus un košās pļavas (“Puķu laistītājas”, “Ģimenes dārziņā”, abi līdz 1933). Ja dažkārt autore labsirdīgi ironizēja par pikantām vai amizantām sadzīves epizodēm (“Svētdienas pastaiga”, līdz 1933; “Slinkās sievas”, 1930), tad šajos darbos viņas sieviešu miesiskā skaistuma kults palika nesatricināms. 30. gadu otrajā pusē Hildas Vīkas daiļradē radās vesela virkne latviešu folkloras tēlu un sižetu (“Māra laidarā”, “Meža māte un Vēja māte”), kas atbilda gan dievturības idejām, gan pašas mākslinieces romantiskajai dzīves izjūtai.
20. gadu nogalē Hilda Vīka pievērsās eļļas glezniecībai, atainojot savos darbos Ķīpsalu – vietu, ko pazina no bērnības un kur bija nodzīvojusi desmit gadus. Viņa nepretenciozi un patiesi tēloja Zunda kanāla ūdeņus, tā smilšainos lēzenos krastus, kuģīša piestātnes, necilās mājiņas ar sašķiebtiem žogiem, liesās pļavas un kuplos kokus. Vīkas ainavu glezniecībā vērojamas tālaika modernās mākslas virziena – jaunās lietišķības – iezīmes. Visbiežāk viņa gleznoja apmākušās vasaras dienas, ar atturīgo, bet saskanīgi niansēto krāsu salikumu un pasauso, nedaudz ģeometrizēto un it kā gludo gleznojumu panākot atsvešinātas un iluzoras pasaules iespaidu (“Pie Zunda kanāla”, ap 1927; “Skats uz Dzegužkalnu”, 1929).
Līdzās “tīrajām” ainavām, kas Vīkas daiļradē dominēja 30. gadu sākumā, 30. gadu beigās to kompozīcijās pakāpeniski ienāca cilvēki un viņu sadzīves tēlojums, gluži tāpat kā portretos pamazām, bet neizbēgami “iedzīvojās” ainava. 30. gados portreti pamazām kļuva par galveno žanru Vīkas glezniecībā. Māksliniecei patika attēlot savus tuviniekus – māti, brāli, laulāto draugu (“Viktora Eglīša portrets”, ap 1933; “Mātes portrets”, 1937), viņu raksturīgos mīļos sejas vaibstus, augumus, tērpus un aksesuārus, kā arī radīt reizēm reālu, bet, laikam ritot, pašas sacerētu “dzīves telpu”, kas kļuva aizvien iluzorāka un daiļāka.
Ap 30. gadu vidu Hilda Vīka izstādēs prezentēja virkni ievērojamu latviešu aktrišu un labākās sabiedrības dāmu portretu (“Tautu meita”, ap 1937), bet izteiksmē pārliecinošāki un oriģinālāki ir mākslinieces pašportretu un aktu gleznojumi. Vairāk vai mazāk apzināti viņa jau sākotnēji gandrīz jebkuram sieviešu tēlam piešķīra kādu no sava ārējā izskata vai rakstura iezīmēm. Ja 20. gadu beigās Vīka sevi attēloja kā kautru, jaunu sievieti vienkāršā, melnā kleitiņā (“Pašportrets”, 20. gs. 20. gadu beigas), tad turpmāk jau atļāvās ietērpties gan greznā, senlaicīgā, brūni sārtā samta kleitā (“Pašportrets”, 1934), gan ugunīgā, sarkani melnā Bārtas novada tautastērpā (“Bārtiete. Pašportrets”, 1936), gan arī parādīt sevi kailu, reizēm tikai apmetot ap gurniem vai pleciem caurspīdīgu gāzes šallīti un galvā uzliekot koķetu cepurīti (“Dubultakts (Sievietes zaļumos)”, 20. gs. 30. gadu otrā puse).
Padomju varas gados Hilda Vīka, pārdzīvojusi laulātā drauga apcietināšanu un nāvi, tālākās represijas, aizkustinošā centībā mēģināja apgūt iekārtas pasludinātas sociālistiskā reālisma metodes principus (“Jaunpiedzimušā sagaidīšana”, 1950), tādējādi saglabājot mākslinieces statusu. 1945. gadā viņa iestājās Latvijas PSR Mākslinieku savienībā (LMS), no kuras 1950. gadā tika izslēgta “par formālisma paliekām daiļradē”. 1957. gadā, no jauna uzņemta LMS, līdz mūža beigām aktīvi piedalījās izstādēs.
Ekspozīcija, kas veidota no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un privātām kolekcijām, ataino Hildas Vīkas izcilo radošo veikumu glezniecībā un grafikā.