Viņai ir 7 gadi. Viņa iet pirmajā klasē, īsta lellīte ar kuplajām baltajām bizēm un apjukušām acīm. Bija sajūta, ka viņa ir no iezemiešu cilts, un gluži nejauši ir nonākusi lielā pilsētā.

Viņam ir 16. Viņš ir pieaudzis puisis, kuram nākas viņu vest uz skolu tīri “kā kaimiņam”. Un pēc tam nodot skolotāja rokās. Jo, ja viņai ļautu pašai iet uz skolu un atpakaļ, viņa pazustu vismaz uz diennakti. Jo viņas uzmanību bieži novērsa skaists taurenis vai arī pūkains kaķītis, kurš bija jāpanāk, lai to varētu noglaudīt. Viņš veda šo meiteni uz skolu, jo viņa mammai bija žēl savas kaimiņienes, kurai….

Viņai ir seši gadi.

Viņa tikko sākusi iet pirmajā klasē. Viņai mugurā ir kleita, kas ir vairākus izmērus par lielu. Droši vien nākusi mantojumā no vecmāmiņas. Bet tas nemazina to faktu, ka viņa ir lieliska, jo īpaši viņas acis, kas nobijušās no skolas.

Viņam ir sešpadsmit gadi.

Viņš jau ir pieaudzis puisis, kurš šo meiteni katru dienu vedu uz skolu un atpakaļ. Kaimiņu attiecības. Un tas viss tāpēc, ka, ja viņai nāktos iet uz skolu vienai, tad viņa jau pirmajā dienā apmaldītos ceļā uz mājām un nemācētu atrast ceļu. Ko jūs gribat, viņai ir seši gadi, te kaķīti gribas paglaudīt, te paķert taureņus.

Ar šo lietu viņš noņēmās tāpēc, ka mammai bija žēl šīs meitenītes mammu. Viņa pati audzināja meitu un strādāja divos darbus, bet puisis ir pieaudzis, viņam nekas nenotiks, ja aizvedīs meitenīti uz skolu un atpakaļ.

Puisis spēcīgi sakoda zobus, kad redzēja, ka citas meitenes smejas par mazulīti, kura gaida, kad viņai atnāks pakaļ un aizvedīs mājās.

Viņai ir divpadsmit. Viņam divdesmit.

Puisim vajadzēja bieži meiteni izpestīt no kautiņiem, kad viņu pie kāpņutelpas sagaidīja citas vienaudzes. Viņš arī meiteni rāja par to, ka viņa sākusi smēķēt, paņēma visas cigaretes no portfeļa un izdzenāja puišus, kuri bija sākuši viņai pievērst uzmanību. Visā visumā, visi baidījās nodarīt pāri meitenei, jo viņai bija tāds aizstāvis.

Viņai astoņpadsmit. Viņam divdesmit seši.

Uz dzimtsarakstu nodaļu viņi gāja kopā. Tikai par puiša sievu kļuva metiene, kura mācījās zemākā kurša, bet par mūsu otras varonas vīru kļuva viņas klasesbiedrs. Starp citu, izšķīrās arī viņi gandrīz vai vienā dienā. Pēc tam ne reizi vien satikās un sūdzējās par grūto dzīvi un visādos veidos viens otram palīdzēja.
Ar laiku meitenei nomira mamma, bet puiša vecāki pārcēlās dzīvot uz vasarnīcu.

Viņai divdesmit pieci. Viņam trīsdesmit četri.

Tagad viņa kļuvusi par neiedomājamu skaistuli. Meitene strādā lielā uzņēmumā un sāk veidot savu karjeru. Bet puisis arī nav nekāds plānā galdiņa urbējs, bet ļoti bezatbildīgs, kaut gan zināmā mērā ir radošs.

Droši vien tikai viņa atcerējās, kāds aizstāvis un bruņinieks bez zirga viņš bija bērnībā, kad katru dienu pavadīja meiteni uz skolu. Bet viņš vēl atcerējās tās bizītes un izbiedētās acis, kad viņa gāja pirmajā klasē.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

The post Mana mīļā meitenīte. Neticams mīlasstāsts, ko apskaudīs tūkstoši appeared first on iReceptes.