Vecmāmiņas bēres bija aizvakar. 15 gadus vecā Alīna, kas dziļi sēroja par viņas nāvi, piecēlās agri, bet no savas istabas iznāca vien tad, kad vecāki aizgāja uz darbu, lai nedzirdētu frāzes “Beidz tā skumt”, “Vecmāmiņa nodzīvoja to, kas viņai bija nolemts”.

Tikai Deniss, mīļotais vecākais brālis Alei neko tādu neteica – viņš pats patiesi sēroja par vecmāmiņas aiziešanu. Jo tieši viņa bija abus izaudzinājusi no mazotnes. Vecāki pastāvīgi pazuda darbā, bet pa vakariem tikai noguruši burkšķēja.

Bet bērni nejutās pamesti – viņiem bija gādīga vecmāmiņa, kas deva viņiem gudrus padomus un visu savas sirds siltumu. Pēc brokastīm Alīna ķērās klāt pie trauku mazgāšanas, bet pēkšņi ar acs kaktiņu pamanīja logam garām paejošu cilvēka stāvu. Ieskatījusies viņa atpazina vecmāmiņu, tikai viņai bija bāla un it kā izsmērējusies seja, un meitene iekliedzās aiz šausmām.

Virtuvē tūlīt pat ieskrēja noraizējies Deniss. Noklausījies drebošajā Alīnā, viņš izskrēja pagalmā, apskatīja visas malas, ieskatījās aizkrāsnē, nevienu neredzēja. Ienākot mājā, viņš pameta acis uz plīti un iekliedzās:

— Ale, panna deg! Tu aizmirsi gāzi izslēgt! – un aizgrieza ciet gāzi.

Tikai pēc tam Alina sajuta, ka smird pēc apdeguma, un pamanīja dūmus virs vecās pannas. Viņa nolēma, ka vecā seja pagalmā viņai tikai izlikusies, bet pēc pāris dienām notika vēl viens dīvains notikums.

Palikusi mājās viena, meitene sāka uzkopšanas darbus, un pēc tam ērti iekārtojās dīvānā un nolēma palasīt žurnālu. Aizejot brālis palūdza viņai aiztaisīt vērtiņus, bet viņa novērsās un par to pavisam aizmirsa.

Denisa paziņojums tūlīt pat atausa atmiņā, kad vārtu durtiņas noskanēja un pagalmā ienāca trīs stipras miesasbūves jaunekļi. Ale viņus nepazina. Puiši pārliecinoši stāvēja pagalmā, ieskatījās logos, lai noteiktu, vai saimnieki ir mājās.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

The post Vecmāmiņa nepameta mīļoto mazmeitiņu neaizsargātu pat pēc aiziešanas viņsaulē appeared first on iReceptes.

Es nevienam neesmu stāstījis šo stāstu. Bet, jo vecāka es kļuva, jo biežāk tas sāka uzplaiksnīt manā atmiņā un nedeva man mieru.

Tāpēc es arī nolēmu izstāstīt savu noslēpumu, noslēpumu ar asarām acīs…Varbūt tagad kļūs vieglāk. Tajos tālajos gados pārbūves laikā cilvēkiem bija ļoti grūti.

Darba nebija, bet, ja arī bija, tad algu nemaksāja pat pusgadu, un ja kaut kur arī maksāja, tad nebija, ko nopirkt, jo veikalos bija tukši plaukti. Man, kā saka, Dievs palīdzēja. Tajos laikos nodarbojos ar nelielu komerciju, maizei kāda naudiņa bija. Mūsu sētā dzīvoja vecenīta, kaimiņu mājā.

Labsirdīga, satiekot vienmēr sveicināja, smaidīja. Likās, ka viņai viss labi iet. Tā domāju arī es, līdz reiz viņu satiku veikalā. Viņa stāvēja pie kases ar ceturtdaļu maizes rokā, ilgi stāvēja pie kases, apjukusi rokoties sev kabatās, acīmredzot pietrūka pāris kapeikas. Visbeidzot pārdevēja apžēlojās un pārdeva viņai ceturtdaļu maizes un piemeta naudu no savas kabatas. Vecenīte nepārstāja pateikties kasierei un klusītēm izgāja no veikala. Es izgāju aiz viņas, un redzu…

Vecenīte stāv, iekožas maizes ceturtdaļā un raud, iekožas un raud…Man visa pasaule sagriezās kājām gaisā…Vai jūs zināt, kā raud dvēsele? Mana dvēsele raudāja. Raudāja kopā ar vecenīti. Tajā dienā es stingri nolēmu palīdzēt vecenītei, cik vien spēšu. Protams, ka tādu vecenīšu ir tūkstošiem, bet vismaz šai vecenītei es palīdzēšu. Sāku viņai divas reizes nedēļā nest paciņas, no visa kā pa drusciņai, maizes klaipu, pienu, ābolus utt.

Nolieku paciņu viņai pie durvīm, piezvanu pie durvīm un eju prom. Tā turpinājās aptuveni pus gadu. Bet pienāca arī man sliktās dienas. Mana komercija tika slēgta, un es sāku dzīvot kā daudzi citi tajos laikos, bez kapeikas kabatā. Te, atvainojiet, vairs nav ne domas par palīdzēšanu vecenītei, te pašam jādomā, kā iztikt. Pēc diviem mēnešiem, tieši 31. decembrī es sēžu pie praktiski tukša svētku galda.

Cepta bute, sālīti gurķi, rīvētas bietes ar ķiploku.. tāds bija mans svētku galds. Sēžu un gaidu, kad sitīs pulkstenis un atnesīs man jaunu, laimīgu dzīvi. Dzirdu, ka zvana pie durvīm. Bet domāju, ka kāds atnācis ciemos, varbūt būs kaut ko garšīgu atnesis. Atveru durvis, neviena nav. Bet pie ieejas stāv papīra turza. Paņēmu turzu, atvēru un noelsos – apelsīni, lieli, smaržīgi, kādi 10 – 15 gabali. Tajos laikos par apelsīniem pat sapņot neuzdrošinājos.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

The post Vecenīte un apelsīni. Stāsts, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem appeared first on iReceptes.